Jauns.

Matemātikas eksāmens 9.klases skolniekiem sabiedrībā jau ir izraisījis visai karstus strīdus. Tas esot pārāk sarežģīts, labie skolnieki ar labām atzīmēm mācību gada laikā šajā eksāmenā esot saņēmusi tikai apmierinošas atzīmes, tie, kas matemātiku gada laikā it kā mācījušies sekmīgi, liela daļa eksāmenu nav nokārtojuši, eksāmena jautājumi esot pārāk sarežģīti, uzdevumu "knifiņi" neatbilstot skolas mācību vielai, kādam par šo eksāmenu un skolnieku maldināšanu esot jāuzņemas atbildība un tamlīdzīgi apgalvojumi. Daži apgalvo, ka reālam, praktiskam darbarūķim matemātika vispār neesot vajadzīga. Ministrija arī esot sabojājusi visu izglītības sistēmu - gan skolotājiem esot jāvergo par kapeikām, gan skolniekus nespējot motivēt mācīties, gan pats izglītības saturs ar gadiem kļūstot arvien stulbāks. Tā gan laikam esot arī ES un SVF griba - jo Vecajai Eiropai jau gudrus kalpus nevajagot! Galvenais, lai tie būtu čakli un daudz nerunātu pretī! Mazāk pārstāvētā pretējā puse gan apgalvo, ka nekas īpaši grūts jau tajā eksāmenā neesot prasīts, visas formulas esot priekšā uzrakstītas uz eksāmenu lapas, mācību stundās visa gada laikā vajagot mācīties, nevis stundās spēlēties ar mobilo telefonu un gurķoties, pirms laba laika nekādu formulu eksāmenā priekšā neesot bijis un uzdevumi esot bijuši daudz grūtāki. Ir arī tādi, kas atgādina, ka vispār jau skolās vajadzētu mācīt dažādu formulu un izteiksmju piemērošanu reālu uzdevumu risināšanai, nevis tikai rēķināt uzdevumus, kā neko neizsakošu skaitļu un formulu virkni vai apvilkt pareizo atbildi, un tad jau neesot ko brīnīties, ka nesanāk. Tāpat pieminēts, ka "labajās dabaszinību skolās" skaista interaktīva tāfele neko neatrisina, ja skolās nav intereses par mācībām un laba mācību darba. Ir arī pārmetumi skolotājiem, kuri neprotot mācīt un atrast individuālu pieeju katram skolniekam.

Tad nu intereses pēc atradu tos briesmīgos eksāmenu uzdevumus * un nedaudz parēķināju. No pirmā līdz desmitajam uzdevumam tiek prasīts atcerēties matemātikas pamatjautājumus - zināt kaut vai procentu aprēķināšanu, noapaļot skaili līdz simtdaļai vai atminēties ģeometrisku figūru īpašības. Skolniekam, kurš ir mācījies tie visi ir atbildāmi jautājumi. Skolniekam, kurš ir labi mācījies un gada laikā regulāri saņēmis labu atzīmi tie visi ir 100% atbildāmi jautājumi. Nākamie desmit jautājumi jau prasa pielietot zināšanas uzdevumu risināšanā, piemēram, izrēķināt 6% no 23 000, atņemt no kutera ātruma straumes ātrumu vai veikt darbības ar skaitļiem skolā mācīto matemātikas likumu robežās, piemēram, darbības ar kvadrātsaknēm, skaitļu pakāpēm vai vienkāršām varbūtības teorijas sakarībam ( ar uzdevumu lapas beigās sarakstītām formulām, kuras gan jāprot piemērot). Cik liela iespējamība, ka uzkritīs spēļu kauliņa viena skaldne, ja tās pavisam ir sešas, ko? Cik nulles jāraksta un kur komats jāliek, dalot skaitli ar 1000. Nu apmēram tā!

Tad nāk 5 trigonometrijas uzdevumi. Nu šī zinātne ir jāmācās, bet formulas taču joprojām ir priekšā. Varbūt tie vietējie pagastveči, kas tā lepojas ar no jauna iekārtotajiem dabaszinību kabinetiem un interaktīvajām tāfelēm varētu vienreiz noorganizēt no krāsota finiera gatavotus trijstūrus, apļus, trapeces, līnijas un tamlīdzīgus uzskates līdzekļus, lai tās leņķu, paralēlo līniju, līdzīgu trīsstūru un tamlīdzīgas lietas tomēr tiktu skaidras. Kopš neatminamiem laikiem aplim joprojām ir 360 grādi un 360 - 100= 260 un punkti par to tiek ieskaitīti un sekmīga atzīme ir tuvāk. Daudzi, kuri to nesaprot no formulām, saprot no uzskates līdzekļiem. Kā un kur jāsaskata tās diviem trijstūriem līdzīgās vai kopējas malas, paralēlu taišņu krustošanās leņķi un tamlīdzīgi.

Tad nāk sarezģītākā daļa. Te nu ir jāprot tās sausās formulas izmantot, pielāgot reālam uzdevumam vai izdomāt citu, savu risinājumu un atrast atbildi. Un tomēr - vai tad tādi uzdevumi visu gadu nav jārisina, vismaz labajiem skolniekiem ar labo atzīmi gada beigās? Varbut tad tiktu kaut kā nekorekti apcelti tie ne tik labie un mīļā miera labad tiem labajiem neko tādu risināt neliek? Šī tiešām varētu būt mācību metodikas problēma, jo no teksta uzdevuma saprast kuru iksu kur jāliek, nozīmē tiešām pārvaldīt matemātikas instrumentus un tos lietot. Lai gan eksāmena sastādītāji paredzējuši dot punktus par jebkuru posmu, kas atbilst pieņemtajai stratēģijai, par jebkuru izteiksmi, kas atbilst risinājuma gaitai, var dabūt punktu vai maksimālo punktu skaitu - par savu risinājumu. Te arī varētu meklēt iespējas uzlabot metodiskos materiālus un mācību procesu, mācot meklēt vairākas pieejas uzdevuma risināšanai. Piemēram, uzdevums ar 30 lapām, kuras iedod katrai skolēnu grupai, kopā to skolēnu 25 un vienai grupai katram par lapu mazāk. Var akadēmiski pareizi ņemties ar iksiem un izteikt visus x un 25-x, iegūt vienādojumu, bet var arī apskatīties, ka skaitlis 30 dalās tikai un vienīgi ar 2,3,5,6,10,15 un kurus 2 saskaitot tad dabū 25? Un kuri 2 tad nāk viens aiz otra un atšķiras par 1? Pēc tam jau var arī formulas pielietot un atrisināt pareizi. Vai sistēma iedrošina uz saviem risinājumiem? Draugos domubiedru grupā, kurā jebkurš var uzdot jautājumu par neskaidriem uzdevumiem kaut kā nav manīti šādi uzdevumi, interesanti, kāpēc?

Labi, ka šis ir tikai 9.klases eksāmens, jo kaut kad jau sabiedrībai jāsaprot, ko zinām un ko protam (un ko pratīsim pēc 10 gadiem) un labāk, ka vēl ir pāris gadi laika pamācīties. Tas ir labāk, nekā trešdaļu studiju laika pirmajos kursos augstskolā mācīties skolas vielu un tas arī nākotnē palīdzēs saviem kredītiem rēķināt rigiboru, eiriboru un pereboru ** , biznesa iespējas un citus interesantus uzdevumus, kā arī labāk saprast 21.gadsimta realitātes. Matemātika tomēr ir indikators eksakto zināšanu līmenim sabiedrībā. Tā ir arī pamats fizikai un ķīmijai. Var arī veidot neatkarīgu izglītības kvalitātes sistēmu un interneta laikmetā - labus individuālus mācību materiālus, ja nu pa rpareiziem atzītie nenodrošina zināšanu apguvi. Anonīmie jebkuras idejas portālu kritiķi mierīgi varētu doties uz šķūnīti un dabā no finiera saveidot bezgala sarežgīto 7 punktu vērto otrās daļas 5.uzdevumu, atrast tajā trīsstūrus ar kopēju malu, piemērot Pitagora teorēmu diviem trīssturiem, izteikt kopējo malu, tikt pie kvadrātvienādojuma un visu jauki atrisināt. Un tad apdomāt, vai tomēr var to iemācīties vai ne vismaz 50% skolnieku. Ja paši neprotiet, tad varbūt draugi, ar kuriem esat pazīstami, prot. Ja nu nē, tad nu neko. Protams, ja mācību metodikas dēļ šādi uzdevumi nav skolā mēģināti, tad ir, kā ir. Tāpēc jāsaprot, cik svarīgi ir savlaicīgi atgādināt sabiedrībai tās vispārējo zināšanu līmeni, spēju to novērtēt un uzlabot. Šodienas eksāmena licēji pēc gadiem 5-10 taču kaut ko gribēs darīt arī valsts labā! Ar kādam pamatzināšanām un cik labi viņi to spēs?

* http://visc.gov.lv/eksameni/vispizgl/uzdevumi/2010/9klase/9kl_matem.pdf
http://www.draugiem.lv/gallery/?aid=28915593
http://visc.gov.lv/eksameni/vispizgl/uzdevumi/2010/9klase/9kl_matem.pdf

** Mainīgo banku kredītu likmju lietas.

Birkas: eksāmens, izglītība, izm, latvija, matemātika, meikša, skolas, skolnieki, valsts.

Trešdienas "Kas notiek Latvijā?" studijā bija visai interesantas sarunas. Uzaicinātie politiskās realitātes un tautas noskaņojuma eksperti visai uzmanīgi pieskārās dažiem diezgan interesantiem jautājumiem, piemēram, cik tad no visas vēlētāju masas klausās argumentos un analizē, cik no tiem ir pieejams un vispār interesē kas vairāk par tv un radio, un, vai salīdzinoši maza šo domājošo pārstāvniecība ir pietiekama, lai tos izglītotu ar labu un neietekmētu žurnālistu kvalitatīvu un analītisku izziņas materiālu un no tā būtu jēga. Jāteic gan, ka šie ieskati dažu vēlētāju grupu būtībā bija visai uzmanīgi un it kā garāmejoši, jo var jau saprast, ka noskaņojumu pētnieki, kuri skaidri un konkrēti pateiks , ko viņi patiesībā domā par tā vai cita vēlētāja vai pat vēlētāju grupu domu gājienu, riskē ar savu kantoru krišanu tautas nežēlastībā un nākamās aptaujas iekrāsos negatīvs fons. Tieši tāpēc nav īsti skaidrs, kāpēc šo lomu neuzņēmās ne pats Domburs, ne augstskolas mācībspēks Kreituse vai arī kāds cits pieaicināts personāžs. Domburs gan visai precīzi norādīja uz žurnālistu ietekmējamību un tās mehānismiem un Kreituse - uz interneta un citu izziņas materiālu nepieejamību vēlētāju vairākumam, lai cik tie labi nebūtu.
Tāpat kaut kā un kaut kur pazuda atziņa, ka tautas nosakņojuma veidošanā jau nepiedalās tikai politiķi, un viņu padarītie un nepadarītie darbi un nedarbi, bet arī mediji. Dažādās aptaujās ir redzams, ka tautas uzticība medijiem ir daudz augstāka, nekā politiķiem un ja nu esam sadzīvojuši miljardiem lielus parādus, tad vai tad tautas un tas uzticības personu padarītais arī nebūtu nedaudz jāpapēta? Te gan traucēklis ir dažādu domas aptaujas kantoru iecienītais pieradums pārsvarā aptaujāt tautu pēc vieglās valodas principiem - ko jūs domājiet par to vai citu politiķi, par ko balsotu, vai ticat tam vai šim, vai pērkat to vai citu produktu un ļoti maz ir cita materiāla - ko jūs zināt par to vai citu lietu, vai protiet meklēt informāciju, vai zināt to vai citu valodu, vai skatāties izglītojošus raidījumus, ja jā, tad kādus, vai orientējieties dabaszinātņu pamatos, dažādās nozarēs vai notikumos un tamlīdzīgi jautājumi, kas parāda pašas vēlētāju masas kvalitātes. SKDS šefs Kaktiņš gan izteicās, ka ja jau kādu neciena, tad neklausās , ko tas saka! Taču ir tādi, kurus ciena un klausās, tos pašus medijus un sabiedriskās domas pētniekus, un te jau nu gan būtu jāpapēta, kāpēc reizēm salīdzinoši it kā visiem zināma un derīga informācija nu nekādi nenonāk pie vidējā pilsoņa, lai cik tā aktuāla un noderīga nebūtu un ir jāizvērš dārgas kampaņas, lai pārliecinātu kaut vai nededzināt kūlu un atkritumus, šķirot plastmasas un papīru vai vakcinēties. Šo medaļas neredzamo pusi atklāj tieši šie otrā veida jautājumi - vai zināt, vai protat, kas ir šis vai tas, vai mācieties utt. Tāpat pilnīgi neapzināts palika cits jautājums - vai tik nav tā, ka primitīvo priekšvēlēšanu tekstiņu saturu un zombējošo reklāmu panākumus tik nenosaka pats statistiski vidējais vēlētājs - un proti - arī labais, gudrais, strādīgais, godīgais, inovatīvais un uz zinātni, ražošanu, valsts budžeta pildīšanu un vispār labo nākotni vērstais gaišais tēls pārāk sarežgītu tekstu savās runās nemaz nevar atļauties, jo tauta nesapratīs un uz to pārāk nepavilksies balsot. Vai tad statistiskā vidējā pilsoņa izglītošana tā kā nebūtu žurnālistu un sabiedriskās domas ekspertu sabiedrībai derīgais uzdevums, līdzīgi kā policisti ieteic, kā pareizi uzvesties šaubīgos apstākļos, ārsti - kā neielaist slimības un skolotāji - kā un no kādiem materiāliem pareizi mācīties mājās?
Jebkurā gadījumā stāsts par to, ka riebīgie simts gudrie no kaut kurienes uzradās un visu sacūkoja, atbilst visai primitīvam domāšanas veidam un liela daļa no tā riebīgā simtnieka uzradās arī otrreiz 2006. gada beigās pēc tam , kad bija kārtīgi izreklamējušies, saflīzējuši celiņus parciņos, pielikuši pensijas un pa prasto stāstījuši tautai apmēram to, ko tā grib dzirdēt - kā viss iet kalnā, gāzi grīdā un cik būs labi un trekni. Tomēr reklāmas pasākumā piedalās reklāmas pasūtītājs, reklāmas speciālists un reklāmas patērētājs. Reklāmas pasūtītāji medijos tiek kritizēti, viņiem tiek uzdoti neērti jautājumi, reklāmas speciālisti - jau mazāk, bet reklāmuzņēmīgais vēlētājs - gandrīz nemaz. Lai gan interaktīvajos medijos laiku pa laikam kāds vidējais vēlētājs dalās savās pārdomās, par ko ir balsojis, kāpēc tā domājis un kā nu ir izdomājis tagad. Kāpēc tādu vidējo vēlētāju tomēr nevarētu nointervēt un izzināt tā domu gājienu par mācību citiem? Lai gan tagad jau ir cita realitāte: vēlētājs it kā vēlēs - taču daži jautājumi tagad nemaz netiek uzdoti - kā tad galu gala funkcionēs vēlēta pārvalde miljardu parāda ēnā?! Kas un kā pieņems saimnieciskos un politiskos lēmumus? Varbūt ieteikums nedot naudu sportistiem tad liksies mazākais ļaunums? Par stratēģijas plānotāju veikumu pēdējos 5 gados labāk gan neko nerakstīšu! Tāpat nav skaidrs, kāpēc uzņēmēju grupas stratēģiskais plāns, kurā ir pieminēta gan ekonomika, gan izglītība, gan vide, gad darba attiecības, medijiem ir šķitis galīgi neinteresants.
Tomēr situācijas traģikomisms slēpjas faktā, ka nevienā saimnieciskā, biznesa vai sadarbības pasākumā - līdzīgi ka tautas dialogā ar politķiem, nevar nepārtraukti uzturēt pozitīvu noskaņojumu, kura viena puse nemitīgi izdabā un tad 4 gadus dara to, ko grib vai ko nu kuram vajag, kaut kad jāpienāk laikam arī problēmjautājumu apspriešanai, strīdiem un argumentu vērtēšanai, piemēram tajā pašā 2006. gada ļoti būtu noderējis, ka tautai saprotamā valodā kāds speciālists būtu skaidrojis, ko nozīmē pāris procentu budžeta deficīts, cenu pūtiens mājām un zemei un cik ļoti tas līdzinās notikumiem pirms 1992. gada Handelsbank krīzes un kā tas pēc pāris gadiem izpaudīsies Latvijā! Nevis vervelēt par valdības aplamo fiskālo politiku! Tagad mums ir fiskālais ietājies! IMF -It`s Mostly Fiscal * Un, protams, šim reālajam, problēmjautājumu dialogam ir jānotiek PIRMS problēmas ir tā samilzušas, kā tagad! Un, pilnīgi noteikti, šādi dialogi satur kritku abām dialoga pusēm. Diemžēl Latvijā šādi dialogi nav pienācīgi uzturēti ilgtermiņā, bet gan notikuši visai maz un kampaņu veidā. Vai maz vispār ir iespējama pēc šādu problēmu diskusijas un strīdiem pozitīva risinājuma pieredze?
Vēsturiskā atkāpe uz 2006. gada "Kas notiek Latvijā?" raidījumu gan bija. Lai gan citos raidījumos šo gadu ierakstos ir vēl interesantāki dažādu speciālistu ekonomikas redzējumi! Apmēram to pašu interesenti gan var atrast arī vecajās avīzēs - cik viss ir jauki, cik labi aug ekonomika un kā dažādi speciālsiti, arī tādi, kas tagad runā un raksta pavisam ko citu, slavē brašo Latvijas izaugsmi!
Pēc raidījuma palika sajūta, ka ar tautu notiek tāda ļoti uzmanīga spēle. Sliktie visu sačakarēja, labie iedos, bet mēs visi esam labi un gudri! Mums nu pilnīgi nekas nav jāmaina ne savā domāšanas veidā, ne autoritāšu sarakstā, ne labo tēlu galerijā! Mēs visu protam, daudz ko zinām un mums nu pilnīgi nekas nav jāmācās!
Laikam jau ir jāpasaka dažas vienkāršas lietas. Nu nesanāk mums kā tautai kopā saveidot mehānismu, kas rada un uztur kvalitatīvu sabiedrību un labu diskusiju par tiešām svarīgām lietām. Mums pārāk patīk sensācijas un seriāli. Mums nepatīk domāt. Mēs arī neesam pārāk prasmīgi un mūsu izglītība nav nemaz tik laba. Mēs varbūt protam labi izpildīt, bet neprotam plānot un paredzēt. Mēs neprotam sadarboties. Mēs drīzāk pēc desmit gadiem šo visu atkārtosim atkal, nekā no tā mācīsimies.
*Tas ir galvenokārt fiskāls! Kontekstā ar valūtas fonda prasībam un cipariem.

Birkas: domburs, kaktiņš, kreituse, labie, mēdiji, meikša, politika, politiskā reklāma, sliktie, valūtas fonds.

Vispirms par dažiem faktiem, kuri ir vairāk vai mazāk zināmi un ir balta patiesība. Latvija ir viena no "rekordistēm" vēža izplatības jomā, tajā skaitā arī jauniem cilvēkiem un bērniem. Ir arī labi zināms, ka zinātniski pierādīti argumenti lielai sabiedrības daļai neko nenozīmē - to lieliski ilustrē cilvēka spējas sev kaitēt par spīti informācijai, kā to nedarīt un grūtības pietiekami lielam cilvēku skaitam jebko ieskaidrot - piemēram par skaidri pierādīto ādas vēžu saistību ar solārijiem. Reklāmās un žurnālīšos viss taču izskatās labi, tāpēc tādi argumenti daudzus neinteresē!
Tāpat nevienam nav noslēpums, ka latvietis vidējais mīl dedzināt gan kūlu, gan arī, kas ir mazāk zināms un plaši apspriests - dažādus atkritumus un reizi pa reizei saindējas ar dūmiem, sadeg vai apdeg pats. Piemēram, vakar bija 70 kūlas ugunsgrēki, ir degušas ēkas un ir arī 12 maldinājumi. Mazāk zināms, bet arī ir patiesība un speciālisti to zina, ka sadedzināt plastmasu, PET pudeles vai sintētiskos audumus nenozīmē, ka sadegšanas produkti izgaist un neko ļaunu nenodara, bet gan rada veselu buķeti dažādu indīgu vielu. Ugunsdzēsēji zina, ka ugunsgrēka upuru liela daļa nosmok, saindējoties ar dūmiem, nevis sadeg. Sintētiski audumi, PET pudeles, polietilēns, celofāns, dažādas plasmasas nedeg tik jauki un skaisti, kā koku zari. Šo atkritumu pirolīze ir pietiekami sarežgīts tehnoloģisks process, pareizi notiek augstās temperatūrās un nekādā gadījumā šie atkritumi pilnībā nesadeg zaru, slapju lapu un vecu bumbiereņu kaudzē. Šie nepilnīgas sadegšanas produkti tiek ieelpoti, nogulsnējas augsnē, ūdenī un saindē vidi. Tāpat jāatceras, ka interneta vidē nonākušās ziņas ir vismaz simt vai tūkstošreiz mazāk pieejamas vidējam mediju patērētājam (un līdz ar to vidējam latvietim dedzinātājam), kā tradicionālie mediji - tv, radio, avīzes. Tādējādi vēlme uz talkas emocionālā pacēluma fona aktualizēt šo svarīgo problēmu valsts medijos ir vienkārši saprotama. Pirms talkas iepriekšējā dienā vides ministrs Vējonis LNT "Tautas balsī" teica: Sadegot atkritumiem, rodas bīstamas vielas, kā dioksīni, un tie savukārt ir bīstami cilvēkam, bie˛i vien daudzas vielas ir vēzi izraisošas.
Doļģe piebilda: Tāpēc atceries - nekādā gadījumā savāktos atkritumus nededzini, bet gan talkas maisos atstāj talkas vietās."
Tas nu tā, jauki, saprotami, zinātniski un pamatoti. Tomēr atcerēsiemies solāriju problēmu! Par to arī speciālisti onkologi runā un stāsta jauki, inteliģenti un pamatoti! Un kas no tā? Sauļojas un pārsauļojas tāpat! Kā tad būtu par to jārunā, lai pamanītu?
Tomēr par to šoreiz runā valsts varas līmenī. Medijos tas ir izskanējis. Atkārtošana taču tikai nostiprinātu šo domu.

Piektdien no rīta LTV1 talkas organizatore Vita Jaunzeme jautāta par to, kā tautai varētu ieskaidrot, ka dedzināt atkritumus ir slikti, atbildēja tā: Nu jā, bet es teikšu - atbilde ir viena - es neteikšu nededziniet to, es vienkārši pateikšu to, ja jūs dedzināsiet, tad jūsu bērni būs impotenti, iespējams homoseksuāli, iespējams reproducēties nespējīgi, iespējams slimos ar visām iespējamām alerģijām, astmām, sirdskaitēm un tā tālāk un jūs paši protams arī un te ir tas, un kaimiņi pie tam un daudzas lietas. Man jāsaka arī - tas ir cilvēka izvēlē, vai viņš sagandē sev veselību (Žurnālists: Un citiem arī) un pēc tam maksā ārprātīgas zāles, lai tiktu no tā visa vaļā, jo tās sekas ar tiem dioksīniem, kas tur gaisā sadeg un kas pēc tam zemē, gaisā un plaušās - tās ir neprognozējamas, līdz ar to, nu, cilvēka brīva izvēle, nu dedziniet. Redzat. ka pasaulē lielākie zinatnieki un vides speciālisti ir atzinuši- planēta ir pārapdzīvota. Nu, dedziniet, pārējiem būs tīrāks gaiss, nu man jāsaka tas ir tāds absurds, ka cilvēki, nu zāģē to koku, uz kura viņi sēž, paši patiesībā sevi gandē."
Toksisku vielu ietekme uz veselību, uz vēža attīstību un iedzimtību ir pierādīta un nav un nevar būt strīdus objekts. Strīdīgais apgalvojums ir par homoseksualitāti, jo tas, ka toksiskas vielas ietekmē cilvēkus vispār, nav apstrīdams.

Un tad tik sākās! Interneta portālos viens pēc otra tapa raksti ar galveno uzsvaru uz to, ka "kā tā var", ko viņa atļaujas", runājot tiešajā ēterā jāuzņemas liela atbildība, publiska persona šādus izteikumus atļauties nedrīkst, normālā valstī viņa uzreiz tiktu atlaista no amata, kāpēc žurnālists viņu uzreiz tiešajā ēterā neapsauca un tamlīdzīgi. Jāpiezīmē, ka žurnālists pats bija stingri pārliecināts par dedzināšanas kaitīgumu un vairākkārt pirms un pēc TĀ IZTEIKUMA aicināja nededzināt. Daži paziņoja, ka talkā nepiedalīsies, ja jau talkas organizatore tā viņus apvaino. Tāpat Jaunzeme noteikti daudz ko jaunu uzzināja par sevi ne tajā patīkamākajā veidā un saņēma "laba vēlējumus" gan sev, gan saviem tuviniekiem tagad un tuvākajā nākotnē. Gandrīz pilnīgi pazuda galvenā doma - cilvēki paši ar savu aplamo rīcību reizēm rada sev veselības problēmas, kuras var izpausties ilgākā laika posmā gan pašiem, gan citiem. Internetā diskusijas turpinājās visu dienu, parādījās da˛ādi argumenti - kur tad tos atkritumus lai liek, atkritumu apsaimniekošana dārgi maksā un tamlīdzīgas muļķības, tad jau slapju malku un ogles arī nevarot dedzināt, kā arī visādi joki par to, kāda orientācija ir kūlas dedzinātajiem, ko darījuši viņu vecāki un tamlīdzīgi. Bija arī reālistiski komentāri par to, ka dedzinātāji jau apdraud arī citus, ne tikai sevi, cik Latvijā apdeg vai sadeg cilvēku, nodeg māju, me˛u, cik slimo ar vēzi un citām slimībām, kuras ir vai varētu būt izraisījis piesārņojums, tika atgādināti arī medicīnas statistikas dati. Pat regulāras pasīvās smēķēšanas ietekme ir objektīvi pierādīta, un proti, elpojot gaisu vienā telpā, kurā kāds lieto legālu veikalā pērkamu produktu (tabaku), ir pierādīti līdzīgi veselības traucējumi, kā pašam produkta pircējam un lietotājam.

Kas tad notika tautai plaši pieejamajos medijos, kuru auditorijas ir desmiti un simti tūkstošu? Tur šī vēstījuma daļa pazuda. Tika rādīts, ko un kā kur savākuši, tāpat atgādināja, ka kara laika lādiņi, toksiskas vielas un medicīniskie atkritumi, piemēram šļirces, nav pašiem jāvāc, bet jāinformē organizatori. Aicinājums nededzināt atkritumus pazuda. Rādīja, kā tauta braši vāc vecos zarus, šur tur dedzina tos vai vāra zupu un atpūšas pēc simtiem pašu kaimiņu piedrazoto maisu savākšanas. Izdevās nofilmēt arī atkritumu izgāzējus notikuma vietā! Talkas info telefons uz jautājumu par iespēju dedzināt atkritumus paskaidroja kā par likumisku aizliegumu un saskaņojamu ar vietējām autoritātēm, nevis nepiedodamu rīcību. Arī īpaši pārjautājot par plastmasu dedzināšanu - saskaņojiet ar vietējām autoritātem, ar ugunsdzēsējiem un viss. Konkrēta ieteikuma nededzināt plastmasu nekādā gadījumā nav. Ka tik ko nepadomā! Atcerēsies vēl Jaunzemes teikto!
Nepolitkorektais ar strīdīgo homoseksuālisma izcelšanās interpetāciju saistītais vides piesārņošanas jautājums mīļā miera labad tikai veiksmigi noairēts no mediju vides - ka tik kāds kaut ko nepadomā. Toksisko vielu ietekme uz cilvēku veselību gan ir pierādīta. Tomēr izskatās, ka jebkurš jautājums, lai cik tas būtu pamatots un cik liela iespēja plašas auditorijas ietekmēšanai gan nebūtu, ja kaut kādā veidā no iepriekšējas informācijas ( konkrēti Vitas Jaunzemes izteikumiem) varētu tik asociēts ar kaut ko politnekorektu, tad tas ir jāaizvāc komplektā ar jebkuru citu informāciju, lai nekādi neietekmētu kaut cik plašu sabiedriskas domas tīklu. Un tieši šeit jau sabiedrībai parādās bīstamība. Gan tāpēc, ka tā tiek indēta ar ķīmiskiem substrātiem, ko pati nezināšanas dēļ rada, gan tāpēc, ka ir saindēta informācijas aprites sistēma.
Informatīvā sistēma var pamelot, paklusēt, var rakt un var nerakt. Modernajā demokrātijā uz šāda fona var iedomāties politkorektu onkologu vai politkorektu ķīmiķi, kurš, labi zinot faktus, nevis izvēlas stāstīt tautai par cilvēku rīcības kaitīgumu, bet gan stāsta kaut ko citu, piemēram, tāpat kā internetā, apspriež iedomātā mīļā miera traucētāja personību. Jāpiebilst gan, ka pirolīzes reakcijas māca (vai vajadzētu mācīt) skolā, tā kā zinātāju skaitam teorētiski vajadzētu būt pietiekami lielam.Tāpat brašie lauku pagastveči un tantes reti kad ir ar specifiskām zināsanām un ja arī viņiem tās zināšanas arī būtu kā mediķim, ķīmiķim vai vienkārši normāli izglītotam pilsonim, šādos apstākļos ir jāpadomā, vai pēc kārtīga polikorekta uzbrēciena no centrālās partijas pārvaldes vai pareizās domas virzības kantora šis tautas pārstāvis atgādinās saviem vēlētajiem - neindējiet paši sevi un citus vai arī tomēr miera labad to nedarīs? Ironiskā kārtā varbūt viņš tieši tāpēc ir ievēlēts, ka nekad vēlētāju izziņas robežas nav izaicinājis un nekad tos nav pamācījis vai diskutējis ar tiem par strīdīgiem jautājumiem, bet gan stāstījis tiem to, ko tie grib dzirdēt.
Informācijas (ne)izplatīšanas motīvi varētu būt dažādi. Varbūt Vējonis ir nepareizajā partijā? Tad jau viņš pēc definīcijas nevarētu pateikt neko pareizu un tautai derīgu! Vai varbūt labie mediji ir nabagu pusē un ja tas grib ieekonomēt pāris latus, lai iznāk papildus maizei vai varbūt 2 litru alum, nevis noīrēt konteineru, tāpēc, ja ar pārliecību, ka nekas slikts tas nav, dedzinās uz velna paraušanu, tad medijs šo pārliecību neizaicinās. Nevienam taču nepatīk visādi pamācītāji! Vai varbūt pagurušo Latvijas ekonomiku visai drīz plāno stutēt ar kādu videi stipri kaitīgu ražotni?
Motīvs tāpat varētu būt jau pieminētā vēlme neradīt nevēlamas asociācijas, kas ir vēl bīstamāk. Ka tik viņi nepadomā tā, ka tik nepadomā šitā, neatceras to vai nepiemin šito. Tad kāpēc viņiem vispār jādomā, MĒS PATEIKSIM, KĀ IR!!!

Bieži lasām vai dzirdam, ka politiskā vara dara ko grib, neieklausās, melo, stāsta pasakas un neievēro nekādus aizrādījumus no sabiedriskajam organizācijām un vēlētājiem, ir sevī noslēgta, manipulējoša un pašpietiekama un tautu nekādā vērtē netur tik vien kā ar reklāmām manipulējamu vēlētāju kopu. Taču vai politkorektuma aizstāvji arī neuzskata to pašu tautu tik vien par nedomājošu masu, kurā nedrīkst rosināt nevēlamas pārdomas, un, ja vien ir kaut mazākā iespēja, ka tauta kaut ko pārpratīs, tad jāaizvāc visa kaitīgā infromācija, norādījumi vai kaitinošās pamācības.
No otras puses vairums negrib dzirdēt neko strīdīgu, informatīvu vai dies pasarg, pamācošu. Tomēr izskatās, ka populisms, prastums un polirkorektums ir pārņēmis arī visu sabiedrību un informācijas aprites sistēmu. Nu nelasa tauta organiskās ķīmijas grāmatas un netic kaut kādiem tur nepraktiskiem zinātniekiem, bet TV taču skatās. Ir nožēlojami, ka aicinājums nepiesārņot vidi ar it kā neredzamu indi kaut kā izpalika tieši tad, kad tam varēja būt vislielākais efekts. Šāds politkorektums indē sabiedrību. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Politkorektums mediju, politologu, reklāmistu un citu speciālistu vidē nekad nav bijis un nav plaši apspriesta tēma. Šis gadījums pierāda, ka tādam tam tomēr vajadzētu būt. Politorektums indē sabiedrību. Skaidrā un pamatotā doma, ka cilvēki paši ar savu rīcību indē sevi un kaimiņus mīļā miera labad pazuda no mediju vides.

Šādi speciālisti brīžos, kad uz emocionāla pacēluma vai skandāla fona ir pieejama simttūkstošu auditorija neizmantos to, lai beidzot tautu kaut nedaudz izglītotu par tēmu - mēs paši sev radam veselības problēmas. Diemžēl politkorektumu šajā gadījumā pastiprina mediju populisms, kas stāsta tautai pārsvarā tai viegli saprotamus, nekritiskus, pieņemamus, diespasarg ne jau nu pamācošus (vēl apvainosies), muļķību neizaicinošus pekstiņus par ļaunajiem un labajiem tēliem, lai nu kādi tie kuro reizi pēc mainīgās politiskās un ekonomiskās konjunktūras arī nebūtu.
Uz cigarešu paciņām dažādās valstīs raksta brīdinošus uzrakstus vai liek šokējošas bildes ar slimību bojātiem cilvēka orgāniem. Uz polikorektuma un populisma toksiskā maisījuma mediju vidē, kas mediju un speciālistu līmenī uzskata, ka tautai var stāstīt tikai tai pieņemamus, viegli saprotamus un neizaicinošus pekstiņus - uz šāda maisījuma jābūt brīdinošam uzrakstam kā uz cigarešu paciņām vai zīmei ekrāna stūrī - kā pieaugušo un vardarbības filmām un brīdinājumiem, kaššī informatīvā produkta lietošana dezinformē un rada smagas sekas gan indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.

Žurnālistam interneta komentāros pārmeta, ka viņš ļāvis Jaunzemei runāt un nav asi reaģējis un pārtraucis viņas izteicienus. Šis aicinājums rosina uz pārdomām vispirms par to, ka šie komentatori apzinās, ka vairums patērētāju nekādu citu infromācijas avotu, kā vien mīļotie mediji, nelieto, pārdomas par mediju ietekmi un vārda spēku šādā informācijas fonā un arī par to, ka laikam taču labs žurnālists, kurš var dabūt un saglabāt darbu valsts medijos, ir tāds, kurš pēc kaut kādiem standartiem ievēro politkorektuma aizstāvjiem zināmus principus. Vai to darbības veidi un darba pienākumi ir aprakstīti NACE klasifikatorā un ir uzzināmi plašākai publikai? Ka tik kāds ko nepadomā! Kā varētu saukties šādas specialitātes apraksts? Kur mēs to agrāk varētu būt dzirdējuši? Padomju cenzūras apstākļos reizēm radās sajūta, ka tv komentē it kā atbildes uz neuzdotiem jautājumiem un stāsta - tā ir, bet tā nav, tā domā tikai sliktie, bet šitā domā labie, bet šito oriģinālo domu esi izperinājis tikai tu un tāpēc tā nemaz nevar būt pareiza. Jebkura nevēlama doma vai viedoklis, kurš varētu iepatikties tautai un pārāk plaši izplatīties, tika pareizi paskaidrots, KĀ IR PATIESĪBĀ! Kāds zina labāk, kā IR! Tu NEZINI, KĀ IR! Tāpēc mēs tev pateiksim, kā ir!
Ļaunas mēles gan melš, ka tagad Latvijas un vidējā latvieša problēma esot pārmērīgs izpildīgums un nemitīga vēlēšanās izpatikt visādiem ārējiem padomdevējiem, arī politkorektajiem.
Padomju realitātē savā laikā bija ideoloģiski nepareizo indivīdu tiesību ierobe˛ojumi strādāt noteiktās profesijās. Laiku pa laikam kāds publiski izsaka gana strīdīgus apgalvojumus par da˛ādam jūtīgām tēmām, un būtu vēlams papētīt, vai pēc šīm atklāsmēm nejauši nerodas kādas nevēlamas sekas arī Latvijas modernajā demokrātijā!
Toksiskas vielas izraisa vēzi. Parasta normāla šūna sadarbojas ar citām organisma šūnām, saņem no tam vai ražo tām enerģiju, uztver vides apstākļus, pārvada iorromāciju un izvada atlieku vielas. Vēža šūna pēkšņi vairs nestrādā visam organismam, bet gan strādā tikai sev un sev līdzīgo atražošanai, pastiprināti veicina asinsvadu augšanu, lai nodrošinātos ar barības vielām un pakļauj un censas monopolizēt organisma resursus. Tās aug, izdala toksiskas vielas, traucē organisma darbību. Arī politkorektums rada metastāzes. Sabiedriskais organisms vairs nezin, kas viņš ir, sāk šaubīties, ka varbūt vinš nav gana labs. Pēksņi sabiedriska sistēma vairs netiek galā ar sabiedrības funkciju nodrošināšanu, atdod resursus, imunitāte tiek sagrauta. Ārējie slimību ierosinātaji viegli tiek iekšā. Tā kā pretestības sistēmas ir defromētas, tad visai drīz šie ierosinātāji sajūt savu ietekmi. Quorum sensing. Nu tie var izpausties. Organisms ir slims un novājināts. Slimības ierosinātaji ir stipri.

Vēl dažas informatīvas piebildes. Šajā talkā iezīmējās jauna tendence - kāds pašvaldības vadītājs laikam bija paziņojis, ka viņi laikam tomēr nav cūkojuši un nav ko talkot. Cerams, ka citu gadu tādas būs vairākas pašvaldības un varēs palīdzēt tām, kurās turpinās cūkoties.
Vēl jāpiemin, ka Eiropas atbalstītā simtlatnieku programma ir labs atspaids bezdarba nomāktajiem cilvēkiem. Taču, ja par Eiropas naudu šie cilvēki it kā sakopjot Latviju, patiesībā minēto darbību dēļ piesārņo vidi, tad traģiski ironiskā veidā sanāk, ka Eiropa maksā par to, ka mēs par tās naudu indējam sevi un savu vidi. Līko gurķu standarts gan tika atcelts, lopu labturības noteikumi pastāv, taču toksisko banku kredītu ierobežojums nekad nav bijis un specifiska aizlieguma nepiesārņot vidi arī nav. Tā jocīgi sanāk!
Jaunzemes kritiķiem internetā, kuri savus oponentus nosauca par nemoderniem lauķiem, kuri neko nejēdz no modernas 21. gadsimta realitātes, vēlētos atgādināt, ka piesārņojums ir kopēja problēma un vietējais homofobais lauķis, sakaunējies pēc Jaunzemes izteicieniem, varbūt nepiesārņos vietējo vidi un arī kāds no minorotāšu pārstāvjiem atradīs laimi pilsētā, nesaslimis laukos ne ar astmu, ne vēzi, ne sirdskaiti.
Ja nu par toksisko vielu ietekmi uz dzimumuzvedību, tad dažām sugām tāda ir novērota. Piemēram, augļu mušām. Tāpat cilvēktirdzniecības speciālisti šo to zina par smagajām narkotikām.
　

Birkas: atkritumu dedzināšana, homoseksuālisms, jaunzeme, kūlas dedzināšana, mēdiji, meikša, politkorektā inde, politkorektums, talka, vēzis.

Laiku pa laikam šajos masām pieejamajos raidījumos nejauši ir izskanējušas visai prātīgas domas un tā gadījās arī šoreiz. Viena no raidījuma pērlēm bija atziņa, ka dzird jau tikai tos, ka bļauj visskaļāk. Tas, vai viedokļa plaša demokrātiska pārstāvniecība garantē tā kvalitāti un ilgtspēju gan īpaši netika apspriests.Tāpat izskanēja viedoklis, ka jau 20 gadus esam diskutējuši un runājuši par visu ko, bet diezgan daudz no tā nenotiek tā, kā gribētos un ka tomēr mūsu pašu ievēlēti politiķi, izrādās, ir smagi kļūdījušies.
Vēlos atgādināt vienu sen zināmu patiesību - tad, kad visi saprot, ka ir slikti, ir jau par vēlu. Simboliskie Latvijas veselīgās sabiedrības Tālavas taurētāji savu tiešo pienākumu - brīdināt sabiedrību par briesmām tad, kad vēl var ko glābt ar daudz mazākiem pūliņiem, ir vai nu atzīti kā nevajadzīgi vai arī vienkārši nepatīk plašām tautas masām kā nūģi un runātāji, ne darītāji, vai arī jau sen, izmantojot citur nederīgas metodes, nepareizi apmācīti vai atrodas interešu konfliktā. Ir gan vēl otrs variants - apkārt valda tāds troksnis, ka sabiedrībai labsaimnieku sakārtotājtēli, frizūrpolitika un dzeltenie stāstiņi ir pārmākuši jebkādas vajadzīgas informācijas uztveri. Katrā ziņā tagad jau arī demokrātiskais vairākums saprot, ka īsti labi nav un kaut kas nav pareizi un atkal šis vārds - kaut kas ir jādara.
Šīs domas saistās ar raidījumā izteikto atziņu, ka lūk, vajag demokrātiski noskaidrot, ko saka un kam piekrīt pietiekami lielas sabiedrības daļas (studenti, skolotāji, motociklisti, darba devēji, ņēmēji, arodbiedrības vai profesionālās asociācijas). Jo lūk, šis demokrātiski paustais lielo grupu viedoklis tad nu varēs lepoties ar plašu pārstāvniecību, tāpēc būšot leģitīms un vērā ņemams. Pēc noklusējuma - plaša pārstāvniecība masās ir kvalitātes garants. Izskanēja gan aicinājums izbeigt garo apspriešanos, jo šī pieredze Latvijai ir negatīva un vajagot prezidentālu atbildību un skaidrus lēmumus, ar piebildi, ka tā gan esot loterija un iznākums neesot paredzams.
Problēma ir tur, ka akcents primāri ir uz plašu pārstāvniecību, ne ideju kvalitāti un to novērtēšanas praksi tajās pašās plašajās tautas masās. Jo labas idejas jau ir bijušas, tik tās nezkāpec to plašo pārstāvniecību nav spējušas aizraut un ieinteresēt. Katrs sava lauciņa rāmī ir darbojies pēc it kā pareiziem kritērijiem, kas ilgtermiņā un kopumā Latvijai visi kopā tomēr izrādījušies ne tik pareizi. Tādējādi šīs labās idejas ne tikušas savlaicīgi pieprasītas no politiķiem, ne arī virzītas no tām plaši pārstāvētajām organizācijām. Daļa no plaši pārstāvētiem viedokļiem pārstāv kategoriju - ir slikti, vajag kaut ko darīt! Labi, labi, tas mūs, protams, neinteresē.
Latvija pašlaik ar SVF aizdevumu atrodas zināmā pata situācijā, kad īpaši daudz izvēļu jau nav, bet valsts pati tomēr fukcionē uz aizņemtās naudas pamata. Šādā situācijā runāt par ilgtermiņa pasākumiem, kļūdu apzināšanos un izvērtējumu, kad ir bezdarbs un daļa tautas skaita santīmus, izklausās bezmaz vai kā zaimošana. Piebildīšu gan - visu sabiedrības grupu kļūdu - arī mediju, arī politologu, arī pašas tautas. Lai gan kādi tur ilgtermiņa risinājumi, kādas inovācijas, kādas vidēja vēletāja domu analīzes, ja gribās ēst! Par ko vai pret ko varētu vienoties visa sabiedrība šādos apstākļos? Tika gan pieminētas citas valstis, kur sabiedrība tomēr spējusi vienoties un iziet no krīzes, lai gan sabiedrības grupām esot bijis visai daudz ko teikt vienam par otru un turpināt nevienoties ne par ko!
Pirms pāris dienām Latvijas radio Krustpunktā Tomsona intervijā ar Stendzenieku, Liepnieku un Meļniku izskanēja vairākas šo tēla veidotāju un tautas domu gājiena pazinēju speciālistu atziņas, no kurām viena bija tā, ka pastāv uzskats, ka būt bagātam ir slikti, bet nabagam un žēlojamam - labi. Jāsaka gan, ka tika atgādināts, ka paši bagātnieki ar savu ietekmi uz politiku, zīmēšanos un izteikumiem tracina tautu, nenodarbojas ar labdarību un nevienam nabagam nepalīdz. Tāpat tika apspriesta doma, ka daļa sabiedrība uzskata, ka nauda rodas bankā un problēma ir tur, ka neizsniedz tik, cik vajag. Šajos stāstos kā pavediens vijas cauri pamatdoma - atrodam kādu slikto, kārtīgi uzvelkamies par tā sastrādāto, izlādējamies līdz nākamā objekta padošanai uz skatuves. Izskanēja viedoklis, ka jebkurš, kurš tik mēģinātu parādīties un teikt, ka jādara tā vai šitā, uzreiz saņemtu kārtīgu dubļu porciju, arī Dombura raidījumā tika atzīts, ka tie jaunie, perspektīvie nemaz ar tā neraujas pēc tautas vērtējuma un neesot jau ko vēlēt.
Ko tad vajadzētu darīt? Domburs atļāvās pieminēt, ka maza daļa aizņemtās naudas tomēr aizejot uz zviedru bankām. Tā kā TAUTA ir tā, kas kaut kādā veidā to aizņēmumu un parādus, sevi ierobežojot, maksās, būtu vēlams noskaidrot, cik tieši maksās un vai maksāšanas termiņi nav par straujiem. Varbūt tur ir desmitu miljonu, bet varbūt pāris simtu miljonu rezerves gadā?! Ja atgriežamies pie tēmas par sabiedribas sadarbību, tad, cik zināms, graudu cenas šogad esot visai zemas. Varbūt ir vērts visai sabiedrībai solidāri organizēties lētas maizes vai putras kampaņā, atbalstot vietējos zemniekus un iztiekot no saviem produktiem, atsakoties no nabagu dāvanām. Tikpat labi izmantojot jenkuru citu vietejo resursu.
Tāpat nevienam nav noslēpums Latvijas iedzīvotāju blīvums, kas ir mazs uz katru kvadrātkilometru, energopatēriņš apkurei, kas ir daudz lielāks par labi sakārtotu siltinātu māju apkuri un būtu iespējas ietaupīt, un apmēram miljons neapstrādatu hektāru, kas viss kopā dod iespējas vietējo resursu plašai izmantošanai un to nepirkšanai no citām valstīm ilgākā laika posmā.
Izglītības sistēmā jāatrod gan aplamie padomi no malas, gan vietējo censoņu sastrādātās muļķības un jāapzin, kā tas te mums tā sanāca, ka mūs tik skaisti ekonomiski un politiski apmānīja, par spīti visādiem speciālistiem, vai varbūt mēs paši sevi apmānījām. Uz šo secinājumu pamata kapitāli mainīt šo sistēmu, kas tad nu būtu vērsta uz pārbaudāmu rezultātu.
Tāpat vajadzētu pārbaudīt un "auditēt" ne tikai to vai citu līdzekļu izlietojumu, bet arī sabiedrības spējas un prasmes. Tas varētu būt pamats ekonomikas saiknei ar izglītības sistēmu un raidījumā pieminēto inovāciju ekonomiku. Piemēram, pārbaudīt spēju rēķināt skolas programmas līmenī vai spēju projektēt mehānismus vai mājas pēc augstiem standartiem vai arī vienkārši strādāt pēc kvalitātes kritērijiem. Jāpiebilst, gan saviem, savas valsts labāko cilvēku radītiem, ne tikai Eiropas nu jau atceltā līkā gurķa standarta!
Sabiedrība, kas vienotos par svarīgo un mazinātu troksni, varētu vienoties par kopīgām vērtībām. Tāpat tā pārāk nepavainotos par norādem uz kļūdām un no tām mācītos. Tagad un turpmāk.

Birkas: demokrātija, demokrātiskais vairākums, domburs, krīze, latvija, meikša, plaša pārstāvniecība, tauta, tomsons.

No medijiem diezgan bieži varam nojaust, ka viena no demokrātijas vērtībām ir sabiedrības līdzdalība lēmumu apspriešanā un pieņemšanā, informētība un līdzdalība dažādos procesos. Kā nevēlamas un novēršamas problēmas parasti tiek attēlotas ierēdņu un politiķu augstprātība, lēmumu pieņemšana aiz slēgtām durvīm, sabiedrības neinformēšana, sabiedrības un nevalstisko organizāciju neiesaistīšana lēmumu sagatavošanā un realizācijā un lēmumu neskaidrošana. Pēdējā laikā, gan pārsvarā internetā, ne masām pieejamos medijos, parādās maģiskie vārdi - ilgtermiņa vai īstermiņa lēmumi, nozaru sadrumstalotība, ministriju politiskā pārraudzība un stīvēšanās, nevis sadarbība ilgtermiņa lēmumu pieņemšanā. Tāpat pat valsts medijos ir pasprukuši atsevišķi zinošu cilvēku komentāri, ka vidējais latvietis nemaz tā pārāk pēc gara gaismas politisko procesu izpratnē neraujas, programmas nelasa un dod priekšroku skandāliem, nevis analīzei, tādējādi tic vienkāršotiem pasaules uzbūves skaidrojumiem ar labo un ļauno spēku cīņu, nevis pašu muļkības vienojošajam spēkam un ietekmei. Tāpēc, pretēji sākumā paustajiem labas demokrātijas prakses uzstādījumiem, vislielākas kļūdas sastrādā tieši demokrātiski vēlēti pārstāvji. Arī šo pārstāvju darba kvalitātes kritēriji starpvēlēšanu periodā ir pietiekami samuļļāti, lai vidējais latvietis tur ko sajēgtu.
Vakar pirms paredzamās konferences "" Latvija. Izaugsme. Labklājība"" Latvijas televīzijā uzstājās ekonomikas ministrs Kampars. Noklausījies 5 minūšu sarunu ar žurnālistu par ekonomikas un māju sildīšanu, bezdarbu un nodokļiem, atļāvos piezvanīt un uzdot ministram jautājumu - vai pastāv ministriju sadarbība un kopīgs darbs tieši ilgtermiņa problēmu apzināšanā un risināšanā un kā ministrs komentētu faktu, ka par spīti enerģētikas un ražošanas aktualitātei, no vidusskolas fizikas eksāmena mistiski ir pazudusi paši svarīgākie mācību vielas jautājumi* un kā tad kaut ko tuvākajā nākotnē varēs attīstīt, ja jau skolā netiek mācīti pamatu pamati. Vai ekonomikas ministrija pieprasa kvalitāti no izglītības sistēmas? Un to ministrs atbildēja, ka tas esot labs jautājums, ka ekonomistu un citu humanitāristu ir par daudz un ka izglītībā un zinātnē ir jāiegulda līdzekļi, lai ekonomikā kaut ko sasniegtu.
Ar interesi gaidīju vakara ziņas 3 televīzijās un radio. Protams, necerēju , ka šis jautājums kā tāds parādīsies, ka ISEC** nosolīsies nemaldināt potenciālos Latvijas nākotnes ekonomikas dižgarus ar nepareiziem signāliem par svarīgo un nesvarīgo, taču uz pāris teikumiem, kā tieši izglītības, zinātnes un ekonomikas jomas ar konkrētiem pasākumiem tiks vienotas kopīgā secīgu pasākumu plānā gan cerēju. Un velti. Viena televīzija ekonomikas saietu gandrīz vispār nepieminēja, otra pieminēja tikai vienu citu problēmu pusminūtes sižetā, Latvijas valsts televīzija pateica, ka gandrīz katrs no piedalījušamies runājis par izglītības nozīmi un viss.
Tajā pašā laikā internetā var atrast, ka aicināti esot 100 lielākie eksportētāji, nozaru asociāciju vadītāji, augstskolu vadītāji un Latvijas lielāko banku vadošie eksperti, ministri un valsts pārvaldes pārstāvji. Nodokļi, ES struktūīrfondi un pēctecīga valsts politika izglītībā, zinātnē un nodarbinātībā esot risinājums. Septembra sākumā esot iecerēts sasaukt Tautsaimniecības padomes sēdi, septembra pirmajā pusē būšot atjaunots ziņojums. Esot jāpārskata, kā var pārdalīt Latvijas Garantiju aģentūrai paredzētos līdzekļus, jo plāno piešķirt garantijas izejvielu iegādei . Piemin mikrouzņēmumu atbalsta programmu, uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksāšanas atcelšanu, kā arī pievienotās vērtības nodokļa maksāšanu nevis rēķina izrakstīšanas, bet apmaksas saņemšanas brīdī, ES fondu administrēšanu pēc vienas pieturas aģentūras principa. Mazāk orientēšoties uz prioritāro nozaru atbalstīšanu, vairāk uz eksportspējas vērtēšanu konkrētos eksporta tirgos. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) - daži atbalsta prioritāro nozaru noteikšanu, daži - nē. Papildus prioritārajām nozarēm - pārtikas rūpniecībai, kokapstrādei, ķīmijai un farmācijai, elektrisko un optisko iekārtu ražošanai, metālapstrādei un mašīnbūvei būšot papildus tūrisms, kā arī transports un loģistika. Latvijā esot par daudz valsts augstskolu, privātā kārtā maksātās stipendijas nevajadzētu aplikt ar nodokļiem. Biodegvielas subsīdijas esot jāatrod. Notikušas diskusijas „Nodokļu politika”, „ES struktūrfondi un finanšu instrumenti” un „Izglītība, zinātne un nodarbinātība”, protams, ar mērķi - stabilitātes un ilgtermiņa labklājības nodrošināšana.
Kāpēc par to visu ne vārda - ne pozitīva, ne kritiska, ne analītiska, nekāda? Vidējais latvietis nesapratīs? Kur tad ir demokrātijas vērtības, lēmumu pieņemšana atklātums, sabiedrības informēšana, sabiedrības un nevalstisko organizāciju neiesaistīšana lēmumu sagatavošanā un realizācijā un lēmumu skaidrošana, ilgtermiņa vai īstermiņa lēmumi, nozaru sadarbība, ministriju sadarbība ilgtermiņa lēmumu pieņemšanā. Kur ir pamats vidējam latvietim izprast procesus, papildināt savu pasaules uzbūves modeli ar gudru un ne tik gudru lēmumu ilgtermiņa analīzi, kur ir tam saprotami labas pārvaldes darba kvalitātes kritēriji ?
Tas pierāda to, ka vidējais patērētājs netiek uzskatīts par gana gudru, lai tam jebko stāstītu par lēmumiem, kuru sekas ir ilgstošākas par kārtējo algas vai pensijas samazinājumu. Un šoreiz tie, kas tā domā nav tikai politiķi vai viņu publisko attiecību speciālisti. Kāds ir mediju darbinieka darba pienākumu un konkrētās dabības apraksts neiekļaujot šos jautājumus ziņu saturā?

Tuvākājā laikā LTV "" Kas notiek Latvijā?"" Jānis Domburs diskutēs par izglītību. Interesanti, vai šie jautājumi būs pietiekami svarīgi vismaz 5 minūšu ētera laikam? Vai šie jautājumi ir tik politiski neērti? Vai tas kaut kā diskreditē mūsu demokrātijas kvalitāti? Daudzi taču neko pat uzzināt nevara, ja nav paši tur bijuši vai to kāds nepastāsta vai neuzraksta komentāru pie interneta raksta. Vairākums tā arī neko prātīgu neuzzina. Izņemot, protams, tradicionālo notikumu pārstāstu.

* Skatīt isec.gov.l v/eksameni/uzdevumi/2009/vidussk/fizika_12kl_2009.pdf
Uzdevumi par fizikas pamatiem - darbu, jaudu, energiju ir vienkārši komiski vai to nav.
** Izglītības satura un Eksaminācijas centrs.

Birkas: " latvija. izaugsme. labklājība", ekonomika, kampars, krīze., latvija, mēdiji, meikša, politika, vēlētājs, vidējais latvietis.

Nu jau labu laiku tautai ir iespēja izteikt savu viedokli un uzdot jautājumus valsts medijos ne tikai par seriāliem un kāpostu audzēšanu, bet arī par politiku. Sākoties krīzei pa īstam, tautas pusē pozicionējušies Latvijas radio un Latvijas valsts televīzija apķērās, ka vairums iespēju vidējam patērētājam uzdot jautājumus un kaut kur izteikties pārsvarā ir par sīkiem sadzīviskiem jautājumiem vai piedaloties dažādos konkursos vai šovu balsošanās, nevis ar mediju starpniecību pa tiešo kaut ko uzjautāt ierēdņiem, ministriem, reālajiem vai tā sauktajiem speciālistiem. Jo nebūtu jau smuki aizstāvēt tautu, tai pašā laikā neļaujot tai runāt. Komerctelevīzijas un komercradio bez tā visa vairumā gadījumu iztiek joprojām, pie tam, ja arī ir šādi raidījumi, auditorija nav pārāk liela, līdz ar to iespējas rosināt vidējo pilsoni domāt - kāpēc mums te tā iet, arī ne. Protams, Latvijas radio brīvais mikrofons eksistē jau ilgi, lai gan tā ierobežotais formāts nav tas labākais piemērs, lai gan ar visu to tur ir ko dzirdēt un par ko padomāt, ir labi argumenti, precīza analīze un labas idejas. Latvijas televīzijā nesen blakus rīta ziņu raidījumam un 100.pantam, kurā parasts mierīgais iedzīvotājs var uzdot sev interesējošu jautājumu ministriem un citiem aicinātajiem viesiem, parādījās raidījums ""Būsim atklāti"". Šis raidījums no visiem citiem iepriekšējiem atšķiras ar to, ka uzdotos jautājumus un to, vai tie tika vai netika atzīti par gana labiem lai uzdotu ētera viesiem var apskatīties draugiem.lv/panorama sadaļā internetā, ko lielākā daļa protams, nelieto, un pārtiek tikai no tā, ko tiem pasniedz priekšā televīzijā. Tomēr tāda iespēja ir un tā ir reālāka, nekā tas, ka tagad visi sāks lasīt kaut vai 2005. gada avīzes par ekonomikas prognozēm, ko vispārējās informētības līmeņa labad ai kā vajadzētu. Tātad ir iespējas iepazīties ar neuzdotajiem, noairētajiem un netīkamajiem jautājumiem! Un jautājumi tika uzdoti, starp citu, arī par to, ka jau sen pirms krīzes bija gan prognozes par sekām pēc divkārt sapūsto nekustamo cenu krišanu, gan pat politisks piedāvajums 2006. gadā, kuru varēja novērtēt katrs vēlētājs. Protams, tieši šie jautājumu kā tādi, kas pelnījuši, lai uz tiem atbild, neparādījās.
Piektdien raidījuma ""Būsim atklāti"" viesi it kā sacentās, kurš vairāk un kurš agrāk ir rakstījis un runājis par nekustamo krīzi un pārmērīgo kreditēšanos. Pat 2007. gada intervija ""Kapitālā"" ar zviedru Larsu Kristensenu likās gana labs piemērs, lai to kā argumentu sniegtu vidējam televīzijas skatītājam, sak, redziet, mēs jums teicām, mēs zinājām, u ekonomists teica 2007.gadā, blogeris rakstīja 2008.gadā un tā tālāk. Krīzes nesenā vēsture ir ne tikai Parex problēmas, miljardu aizņēmumi vai bezgala dārgā un daudz aprunātā ministres kūka, bet arī nepamanīto, bet, kā vēlāk izrādās, tomēr svarīgo un arī nepamatoti pārspīlēto mediju galveno tēmu vēsture. Svarīgi jautājumi, kas nepamatoti noklusēti vai tikai garāmejot pieminēti un nesvarīgi, taču skandalozi jautājumi, kas tā patīk vidējam klausītājam un skatītājam, taču netīšām pilda tikai uzmanības novēršanas funkciju. Piektdienas raidījuma odziņa, nepašaubāmi ir NRA žurnālistes Anitas Daukštes atzinums, ka latvietim ir izdevies pārdot zviedru pensionāriem ideju, ka te var labi nopelnīt....un arī zaudēt naudu. Tāpat "Dienas" žurnālista Paula Raudsepa aizrādījums, ka vidējam pilsonim nav jādomā stratēģiski, kas būs pēc 3 gadiem, ja nevarēs atdot kredītu, ka tas ir valsts uzdevums ierobežot kreditēšanu, ja paredzamas problēmas. Tam varētu arī daļēji piekrist, tomēr, mediji, kas reizēm grib pozicionēties kā sabiedrības interešu sargsuņi, reizēm varētu pievērsties ne tikai tam, kad kāds no malas lien pie bļodiņas vai saimnieka galda, bet arī uzraudzīt vai pats saimnieks vai tā radi to bļodu, galdu un reizēm visu māju kredītu riesta pieejamības skurbulī neapgāž vai neiemaina pret lētiem stikliņiem uz parāda.

Savukārt Juris Kaža no LETAS minēja arī pamatotu argumentu, ka tādi kredīti vispār mums te kā valstij un tās iedzīvotajiem ir pirmo reizi un vecajās demokrātijas vienmēr var paprasīt vecākiem, nu kā tad būs, ka es te paņemšu milzīgu kredītu un ko tas man tālāk nozīmēs turpmākos 20 gadus. Atvainojiet, tādam mēŗķim mums taču ir klaida latvieši, kas laikam taču vairumā gadījumu vēl valstij labu, zviedru mentalitāti, politiku, valodu un kultūru zinošie žurnālisti, dzīvojuši demokrātiskā kredītus lietojošā vidē, piemēram Kaža un Veinberga kaut vai pēc 2005.gada konferences, kurā vietējais ekonomists Osis pateica, ka mūsu dižākā ražošanas nozare ir celtniecība, cenu pūšana un kreditēšanās varēja mierīgi sniegt latviešu tautai 1992.gada zviedru banku**, piemēram, Handelsbank pieredzi, pamācīt mūs un mēs par to pateiktu tikai paldies. Tagad, kad krīze pasaulē ir uzplaukusi, kad kļūdas ir skaidri saprotamas, ne jau uzreiz. Tā vietā dažs tagad koncentrējas uz kādas komisijas darbības rezultātiem vai stāsta par latviešu recepšu grāmatu Zviedrijā.

2005.gada 20.maija "Bauskas dzīvē" uzrakstīju rakstu ""Vai tiešām nesvarīga tēma?"" pēc tās ""Gads Eiropā - sasniegtais un izaicinājumi"" konferences, par kuru medijos nebija praktiski nekāda plašāka informācijas. Īpašas intereses gan nebija, ne par konferenci, ne Osi, ne rakstu avīzē. Lai gan kādam taču bija jāsaliek kopā saskaitāmie - ekonomikas struktūra, kredīti, maksātspēja, budžets, ilgtermiņa attīstība, tirgus piesātinājums ar nekustamo īpašumu, arējās tirdzniecības deficīts un kaut kas jādara. 2006.gadā to izdarīja kā politisku piedāvajumu Zīles programmā. Kāpēc tas bija neērts jautājums "Būsim atklāti"??? Kāpēc uz to ar attaisnojumiem tika atbildēts it ka garāmejot?

Jau jau esmu sācis, tad vēl pāris pierādāmi apgalvojumi stilā "'es jums jau teicu"". Pēc Bankas Baltija kraha bija tādi sliktie aktīvisti, kas traucēja mierīgajiem iedzīvotājiem pačalot par patīkamo, rakstot rakstus vai zvanot uz radio brīvo mikrofonu un atgādinot, ka pirms bankas kraha bija taču kādas ārzemju firmas autoritatīvs atzinums, ka viss ir kārtībā, ka nekas slikts ar banku nenotiks. Jau toreiz vajadzēja izdarīt pavisam vienkāršus secinājumus - vidējais latvietis pārāk labi neorientējas kredītu, finansu un ilgtermiņa ekonomikas jautājumos. Tad šo secinājumu ar mediju un dažādu tautas mīlētu speciālistu starpniecību iestāstīt vidējam pilsonim un krīze būtu daudz mazāka, jo 2004. gada kopējā kredītu summa bija 4 miljardi , bet 2009.gadā - 15 miljardi, pie tam daļa ir par smagi pārmaksātiem īpašumiem, kurus tuvākajā laikā par tādu cenu nevarēs realizēt. Kā tad būtu noderējusi un tagad noderētu likumdošana, kas ierobežotu banku tiesības mainīt nosacījumus! Nez vai tik bezatbildīgi dotu kredītus, ja banku atbildības nebija nekādas? Pārspīlētas prognozes un budžeta naudas trūkums ir sekas šādai politikai.
Neattīstot tiešām atklātu diskusiju par VISIEM faktoriem un VISĀM izmantotajām un garām palaistām iespējām, mēs riskējam atkal pēc gadiem 10 nokļūt līdzīgā krīzē, jo secinājumi par mūsu viedumu, solidaritātes spējām problēmu priekšā un ilgtermiņa pieeju - šie secinājumi paliks neatbildēti!

Birkas: "būsim atklāti", budžets, būsim atklāti, daukšte, diena, kaža, krīze, meikša, osis, raudseps.

Šodien Latvijas televīzijā no rīta tika intervēts Roberts Idelsons no Parex Asset Management kā banku un ekonomikas problēmu eksperts. Izmantoju iespēju uzdot jautājumu tiešajā ēterā.
Man būtu tāds jautājums : Tomēr krīzes ir bijušas - gan Āzijā, gan Zviedrijā 1992. gadā, kāpēc no viņām nemācās un 2006.gada beigās bija politisks piedāvājums ierobežot šito nenormālo kreditēšanos. Cik miljardi mazāk būtu jāaizņemas, ja 2006. gada beigās būtu nobalsots par šo priekšlikumu un politiski būtu bankas ierobežotas jau 2007.gada sākumā? Paldies.
Idelsons. Nu, par tām krīzēm - kāpēc no krīzēm nemācās - tas ir tāds retorisks varbūt jautājums. Šī krīze - viņa faktiski dziļākā krīze, gan ekonomiska, gan arī finanšu tirgos krīze kopš lielās depresijas Amerikā pagājušā gadsimta 1929. - 1933. gadā.... jā, tā kā līdz ar to apstākļu sakritība ir tāda - no šīs krīzes varēs mācīties turpmākos gadus 10 - 20 gadus, ja. Runājot par to, cik lielā mērā varēja varbūt izvairīties no tām kļūdām, kas bija kreditēšana...nu man liekas, nu skaidrs visiem, ka teiksim, tas kreditēšanas apjoms - viņš arī palīdzēja tajā laikā attīstīties valstij, tas aizgāja pāri varbūt... tas bija dažu banku varbūt nepārdomātie, neatbildigie lēmumi. Un, man liekas, valsts, ja tā godīgi, neko nevarētu neko izdarīt ar šo procesu un iespējams, ka mēs būtu vēl sliktākā situācijā, ja valsts būtu iesaistījusies ar saviem pasākumiem.
......uz žurnālista jautājumu par budžeta samazināšanu Idelsons atbildēja:
Skaidrs ir viens, tie budžeta izdevumi ir jāsamazina un valsts ir tērējusi pārāk daudz iepriekšējos gados un tas ir viennozīmīgi un jāsper ļoti radikāli soļi, lai to situāciju,teiksim atgrieztu normālajās sliedēs, jo tas, kas ir bijis pēdējos gados, tas ir absolūti nenormāli. Tie budžeta izdevumu pieaugumi bija vienkārši katastrofāli lieli un tā vietā, lai veidotu kaut kādus uzkrājumus, līdzīgi, tā kā igauņi, pieņemsim, ir darījuši iepriekšējos gados. Mēs esam tērējuši pat vairāk, nekā mēs esam iekasējuši iepriekšējā budžetā. Tas ir absolūti nepieņemami un tagad par to ir jāmaksā.
...uz žurnālista jautājumu par Rimševica kritiku par valdības soļiem, ka valdība neko nav darījusi:
...negribētu piekrist, ka pilnīgi nekas netiek darīts, ja, bet var piekrist, ka tie soļi bija jāsper ātrāk, tie, kas tagad tiek sperti, un man liekas, teiksim, tā varbūt (ir) liela klūda, ko politiķi nedrīkst pieļaut, nav jēgas vilcināties ar sliktām ziņām tautai, jā, tās sliktās ziņas tāpat būs jāpasaka un situācija nav jānovelk līdz pašam pēdējam brīdim vai kaut kādai tiešām dramatiskai stituācijai, lai sāktos reformas ...

Tad nu man būtu vēl viens jautājums - kāpēc tagad šie dažādie soļi ir jāsper ātri un veikli pareizajā virzienā, bet pirms 2 ar pus gadiem nu neko nevarēja darīt. Vai tad algu nesamērīga celšana neatbilstoši produktivitātei un kopproduktam, pakļaujoties vēlmei izpatikt vēlētājiem, spiedienam no arodbiedrībam, nedomāšana par paredzamo ekonomikas krīzi un sekojošā nepamatotā ticība šādai labklājībai un nesamērīga kreditēšanās nav viena procesa sastāvdaļas? Kāpēc 2007.gadā neko nevarēja darīt un viss ir jāmēģina saglābt tagad? Varbūt sliktās ziņas bija jāpasaka jau daudz ātrāk? Kas cits, ja ne situācijas novilkšana līdz dramatiskai ir problēmu ignorēšana pirms pāris gadiem?

Birkas: idelsons, kredīti, krīze, latvija, ltv, meikša, parex, rimševics, vēlētāji.

Šorīt Latvijas televīzijā notika intervija ar Latvijas radio ģenerāldirektoru Kolātu. Uz jautājumu, vai mediji kaut kā ir līdzatbildīgi pie krīzes ar zemo izglītojošo un patiesi analītisko raidījumu īpatsvaru un atgādinājumu, ka pats raidījuma viesis pirms dažiem gadiem atļāvās nepamanīt diezgan interesantas lietas, ko tiešajā ēterā raidījumā Valsts pirmās personas tolaik sarunāja toreizējais premjers Kalvītis (par megavatu 10 gados kā mājsaimniecības enerģijas patēriņu), kaut kā gribētos tomēr vairāk nopietnības no valstij būtiska medija vadītāja, nevis jokus un atvēcināšanos. Tagad, kad visiem ir skaidrs, ka enerģētikas jomā ir pietiekami daudz problēmu gan ar taupīšanu, gan atjaunojamajiem resursiem, gan līgumiem, atgādinājums, ka norāde uz iespējamo kļūdīšanos valsts medijos bija jau pirms dažiem gadiem, manuprāt ir īsti vietā. Astoņarpus kilovatstundas mēnesī noteikti nav pareizais skaitlis. Tad nekāda nopietna izvērtēšana nenotika. Valsts medijiem tomēr vajadzētu šos jautājumus izprast un analizēt nopietnāk.

Birkas: biogāze, energētika, energoefektivitāte, kolāts, latvijas radio, latvijas televīzija, mediju atbildība, megavats 10 gados, vēja stacijas.

2005.gada 20. maija avīzē ""Bauskas dzīve"" uzrakstīju šādu rakstu:
""Vai tiešām nesvarīga tēma?
Latviešu biedrības namā 9.maijā tika rīkota konference diskusija "'Viens gads Eiropā - sasniegtais un izaicinājumi"". Piedalījās Andris Gobiņš, Aigars Kalvītis, Andris Piebalgs, Edvards Kušners, Aigars Freimanis. par izaicinājumiem un plāniem runāja ekonomikas ministrs Krisjānis Kariņš, Māris Sprindžuks - Nacionālā attīstības plāna koordinators - un citi. Par šo pasākumu plašsaziņas līdzekļos bija ļoti skopa informācija, piemēram, radio bija fragmenti no A.Piebalga intervijas.
Tajā pašā laikā diendienā dažādu līmeņu gan politiski ievēlētas, gan ieceltas amatpersonas izsakās par attīstības vīzijas un naudas trūkumu, tagad arī par darbaspēka aizplūšanu uz Eiropu un Ameriku. Vai tieši pašlaik nebūtu īstā reize, kad žurnālisti varētu paši saprast un saviem lasītajiem, klausītājiem un skatītājiem pārādīt, kā domā par Latvijas nākotni tautas ievēlēti politiķi? Kaut kādu iemeslu dēļ par šo tēmu ir ļoti nekvalitatīva sabiedriska diskusija, lai gan iespējas uzdot jautājumus un sagaidīt būtiskas atbildes ir liela.
Konferencē Uldis Osis atzina, ka, piemēram, lieliskais iekšzemes kopprodukta pieaugums patiesībā balstās uz tirdzniecības centriem, nekustamo īpašumu un kredītu izsniegšanu. Tātad pievienoto vērtību nosaka nevis kaut kādas augstās tehnoloģijas, ko Latvijas iedzīvotāji ir spējīgi saražot, bet galvenokārt, piemēram, nekustamo īpašumu cenas celšanās, kas šajā gadījumā ir pievienotā vērtība.
Kāds augsto tehnoloģiju pārstāvis atzina - lai gan formāli valsts ir pateikusi par orientāciju uz eksakto izglītību, praksē nereti notiek kaut kas cits. Piemērus varētu minēt vēl, bet raksta mērķis ir rosināt domas par to, kāpēc tiek uzskatīts, ka vidējais masu plašsaziņas līdzekļu patērētājs nav pelnījis par šīm tēmām uzzināt. Vai viņš visu zina, vai viņu nedrīkst lieki satraukt? Vai tiek uzskatīts par muļķi?
Katrā ziņā ir viens pilnīgi neapstrīdams fakts - visas pārtikušās demokrātijas ražo preces ar augstu pievienoto vērtību. To dara izglītoti un profesionāli cilvēki, kas tiek labi apmācīti jau skolā, tālāk profesionālas izglītības vai augstakās izglītības sistēmā. Protams šīs sarunas var atklāt mūsu pašu ievēlēto politiķu kompetences robežas un arī mūsu ne vienmēr objektivos izvēles kritērijus. Ja kāda televīzija, radio vai avīze nedaudz pakritizēs vidējo pilsoni un viņa ievēlētā politiķa spējas redzēt tālāk par četriem valsts nākotnes gadiem, vai tad vidējais pilsonis vairs plašsaziņas līdzekļus nepatērēs?
Nemaz tik ilgi nav jāgaida vēlēšanas. Kāpēc gan lai mēs nepieprasītu reāli pārbaudāmus solījumus? Kaut kādas prognozes jau ir, piemēram, ārstu algas pēc dažiem gadiem sasniegs tagad pieņemamo 500 latu robežu. Tas netieši liecina, ka politiķi kalnus gāzt negrasās, un ne vēlētāji, ne žurnālisti to pat nemēģina prasīt.""

Tas ir interesanti, tad pētīju avīzes un skatījos valsts un komerciālās televīzijas un tiešām - nu netika uzvērts tas , kas tika aktualizēts šajā konferencē. Interesanti, kāda tad ir mediju atbildība par krīzi? Televīzijas varētu patīt atpakaļ vecos sižetus, kur tās šos akcentus ir darījušas pieejamus saviem mīļajiem skatītājiem un avīzes atrast rakstus un intervijas, kur tagad pietiekušies lielie speciālisti un krīzes analītiķi jau tad saka - uzpūsta mums tā ekonomika, neko pārāk reālu neražojam, pūšam burbuli. Kur tas ir? Vai mediji spēj atskatīties 4 gadus atpakaļ? Vai tauta ies uz bibliotēku un skatīsies 4 gadus vecas avīzes un izdarīs secinājumus?

Birkas: 2005.gads, bauskas dzīve, krīze, latvija, mediju atbildība, meikša, osis.

Sarkozī nesen ieminējās, ka vajagot izveidot finansu tirgu uzraudzības iestādi, kas krīzes prognozētu un nepieļautu. Tā kā tagadējā krīze pēc tas izcelšanās mehānisma NAV nekas ārkārtējs pēdējo 2 gadsimtu vēsturē un tendence celt cenas, spekulēt ar nepiederošu, nereālu, nesegtu naudu un pūst burbuli ekonomikas teorijas grāmatas ir aprakstīta gana labi, lai pietiekami lielam speciālistu lokam rastos pamatotas bažas, tad šādas iestādes nepieciešamība ir pilnīgi skaidra. Vai par to lems Davosā?
Energoresursu cenu nemitīgā lēkāšana arī nav faktors, kas stabilizē pasaules ekonomiku. No 200$ prognozes par barelu naftas no autoritatīviem un cienījamiem speciālistiem līdz 50$ cenai tomēr ir pietiekami lielas nenoteiktības robežas, lai nepieņemtu būtiskus lēmumus reālai energoefektivitātes un inovatīvo tehnoloģiju attīstībai. Kāds būs konkrētais ieguldījums šo jautājumu atrisināšanā ar reāliem nodokļu politikas un inovāciju instrumentiem?
Finansu, ražošanas un patēriņa centru pārvietošanās no rietumiem uz austrumiem arī ir saistīta ne tikai ar Lisabonas līguma, bet arī ar jau piemirstās Lisabonas stratēgijas nepaveiktajiem uzdevumiem. Patentu politika, jaunas tehnologijas, patērina "'kultūra"" un darbaspēka kvalitāte un izmaksas - kā šie jautajumi aktualizēsies Davosā? Vai būs reāli risinājumi?
Šie jautajumi ir pietiekami svarīgi, lai par tiem interesētos tie, kas seko līdzi pasaules notikumiem.

Birkas: davosa, krīze, latvija, lisabonas līgums, lisabonas stratēgija, meikša, naftas cena.